No arterritory.com. Intervē Anna Iltnere

Pārpublicēts no arterritory.com

Reiz dzīvoja fotogrāfs, vēsturnieks un rakstnieks…  

Intervē Anna Iltnere

Aurēlija de Lanlē. Foto: Katrīna Ģelze

Pastāsties, kā Jūs iesaistījāties Arlas fotofestivālā? Jūs dzīvojat Arlā?

Zīmīgi, ka to jautājat, jo Arlā es ierados tikai pirms trim mēnešiem. Agrāk es strādāju Parīzes muzejos, izstāžu organizēšanas departamentā, tostarp Pompidu mākslas centrā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā un citos. Esmu strādājusi arī Senegālā, pamatā pie saviem projektiem. Kad iesniedzu pieteikumu darbam Arlas foto festivālam, tajā paustās domas saskanēja ar festivāla direktora Fransuā Ebēla (François Hébel) idejām, un viņš izlēma pieņemt mani darbā. Šī ir ne vien mana pirmā, bet arī īpašā festivāla reize, jo suminām Arlas Nacionālās Fotogrāfijas skolas (ENSP) 30. gadadienu. Tā tika dibināta 1982. gadā. Daļa no šīgada dalībniekiem ir skolas absolventi. Ir ļoti interesanti redzēt, ka ar vienu un to pašu izglītību viņi ir attīstījušies tik ļoti atšķirīgos virzienos. Manuprāt, tas apliecina, cik nozīmīga ir spēcīga zināšanu bāze, lai pēcāk varētu pārliecinoši virzīt savu individuālo rokrakstu.

Josephine Michel - Untitled from the series Halfway to White 2012.

Cik noprotu, izglītība ir nozīmīga festivāla daļa ne tikai šogad?

Te ir mazliet jāatkāpjas vēsturē. Arlas fotofestivālu 1970. gadā dibināja fotogrāfs, vēsturnieks un rakstnieks. Tas bija izteikti neformāls festivāls ar brīvdomātāju garu. Sākotnēji tam nebija nekāda budžeta, arī izstāžu telpu nebija. Bet, neraugoties ne uz ko, katru gadu tas tika sarīkots. Desmit gadus vēlāk Arlas festivāla tēviem radās doma, ka ir jādibina fotogrāfijas skola, lai veidotu jauno fotogrāfu komūnu, kā arī lai dotu iespēju apgūt "kārtīgus" pamatus. Rezultātā toreizējais valsts prezidents Fransuā Miterāns piekrita Nacionālo Fotoskolu dibināt tieši Arlā. Un tas bija kaut kas nepieredzēts, jo parasti tāda ranga izglītības iestādes tiek atvērtas Parīzē. Skola kļuva par festivāla mazo māsu, jo izauga no festivāla rīkotāju iniciatīvas.

Atgriežoties pie izglītības pasākumiem – jau festivāla pirmajos gados tika sarīkotas radošās darbnīcas, lai attīstītu fotogrāfu saimi. Radošo darbnīcu ideja tolaik nāca no Amerikas Savienotajām Valstīm. Eiropā tas bija kas neierasts. Tika organizētas arī debates, lai fotogrāfiem būtu iespēja publiski formulēt savu nostāju, sadurties pretējiem viedokļiem. Un šī tradīcija joprojām ir saglabāta. Ir programmas gan profesionāliem fotogrāfiem, gan iesācējiem un entuziastiem. Kopš 2000. gada tiek attīstīts izglītības departaments, kas ik vasaru uz Arlu aicina vairāk nekā 10 000 studentu no visas Francijas. Viņi ar autobusu katru septembri ierodas uz 15 dienām. Izglītības departaments pamatā nodarbojas ar eksperimentiem. Nevis mācīt studentiem, kā kļūt par fotogrāfiem, ko viņi tāpat apgūst, bet gan dot iespēju iemācīties “lasīt” attēlus, saprast to raibo gūzmu, kas diendienā ieskauj.

Aurore Valade - The Lord of feelings, from the series Ritratti, Torino, (Portraits, Turin), Italy, 2010

Arlas fotofestivāls tika radīts bez budžeta, tika rīkots katru gadu un nu ir pasaules slavens. Izklausās kā pasakā. Vai, Jūsuprāt, šodien kas tāds ir iespējams? Vai nauda ir būtisks veiksmes faktors? Jeb arī šodien tā tomēr nav galvenais, lai rastos veiksmes stāsts?

Manuprāt, tādiem festivāliem kā šis, primārais jautājums ir nevis nauda, bet direktors. Tā ir pareizā secība, kādā domāt. Svarīgākās ir harizmātiskās personības, kas par festivālu rūpējas. Jo īpaši, ja festivāls ir mazs un ceļā uz izaugsmi. 2000. gadā Arlas foto festivāls bija uz izdzīvošanas sliekšņa. Tolaik Francijas premjerministrs bija Raimons Barē, kurš aicināja Ebēlu atgriezties direktora amatā. Ebēls festivālu bija organizējis 1986. gadā, kad viņam bija aptuveni 25 gadi. Viņš ieradās jauns, pilns sapņu un entuziasma, un pirmo reizi Arlas festivāla vēsturē iekļāva krāsainās fotogrāfijas. Tolaik tas bija ārkārtīgi provokatīvs gājiens. Daudzi to nespēja saprast, domāja, ka laupīta festivāla burvība. Šajā festivāla reizē tika sarīkota arī pirmā Martina Para (Martins Parr) personālizstāde. Savukārt nākamajā gadā notika pirmā Eiropas debija amerikāņu fotogrāfei Nanai Goldinai. Un tad Ebēls pameta direktora amatu, jo tika aicināts uz Magnum aģentūru. Kā jau minēju, viņš atgriezās 2000. gadā, kad festivāls teju vilka dzīvību. Ebēls ielika visu savu enerģiju tā atkopšanā un joprojām to dara. Panākumus var mērīt arī skaitļos. Ja 2001. gadā tie bija 9000 apmeklētāji, tad gadu gaitā dati ir kāpuši līdz 84000 apmeklētājiem 2011. gadā. 2001. gadā bija 12 izstādes, bet 2011. – sešdesmit. Arī budžets četru, piecu gadu laika vērā ņemami palielinājies. Fransuā Ebēls ir pārliecināts, ka ir jāsadarbojas ar privātuzņēmumiem, ne tikai sabiedriskajām organizācijām. Vēl viens ienākumu avots ir biļetes. To cena nav zema, bet tādējādi tiek palielināts budžets.  Un mēs kļūstam neatkarīgāki. Runājot par personībām, Ebēlam ir skaidra vīzija par budžeta stratēģiju, tāpat arī par festivāla māksliniecisko pusi, viņš skaidri zina, ko un kā grib īstenot. Un viņš nemitīgi domā, ko mēs varētu izdarīt vēl labāk. Kā transformēt festivālu, lai tas augtu.

Marina Gadonneix - Plane _2, Playground Disorder series, 2008-12.

Apstākļu spiests Arlas festivāls izstādes  rīkojis baznīcās, industriālās celtnēs un visdažādākajās vietās pilsētā. Kā tas tolaik izskatījās plašākā kontekstā? Vai sarīkot foto izstādi pilsētas ielās bija kaut kas unikāli jauns?

Brīvdomātāju gars bija tam laikam raksturīgs. Kā kaut kas jauns drīzāk izceļams tas, ka festivāls bija noturīgs un notika katru gadu, lai tur vai kas. Un arvien vairāk izpletās pilsētā. Kad festivāls tika izveidots, tas bija pavisam mazs. Bet arvien auga. Turklāt maz pamazām Arla tika padarīta par fotogrāfu pilsētu. Jo attīstījās festivāls, tika rīkotas radošās darbnīcas un - pēc desmit gadiem - tika dibināta foto skola, un jaunie fotogrāfi Arlā sāka dzīvot uz vietas. Visa pilsēta ir kļuvusi par milzīgu diskusiju telpu, jo īpaši vasarā. Sarunas turpinās arī ārpus festivāla norises vietām, piemēram, kafejnīcās. Jo Tev kaut kur tuvumā noteikti sēdēs kāds fotogrāfs.

Ja festivāls tiktu izveidots Parīzē, tik intensīva fotomākslas vide diez vai spētu attīstīties.

Jā, tas noteikti nebūtu tas pats. Lai arī kā es mīlētu Parīzi, tur ir citādāk. Tu aizej uz izstādi, apskati to, pārrunā ar cilvēkiem, ar kuriem esi kopā, bet, dodoties tālāk pilsētas ielās, uzreiz nesatiksi vēl bariņu domubiedru, ar kuriem to turpināt pārspriest. Arlas trumpis ir pilsētas nelielais izmērs. Līdzīgi kā Cēsis uz festivāla laiku kļūst par mākslas pilsētu. Arlas festivāls jau izsenis ir ļāvis fotogrāfiem izdomāt un attīstīt savus unikālus prezentēšanas veidus. Izstādi var aplūkot, piemēram, baznīcā, tad iznākt laukā un arī uz sienām būs salīmēti plakāti, kas patiesībā ir vēl viena foto izstāde. Un tas ir ārkārtīgi iedvesmojoši. Gan fotogrāfiem, gan skatītājiem.

Olivier Metzger - Untitled, from the series Smile Forever, 2012.

Vai šīgada Arlas foto festivālā ir izceļams kāds jauns un nebijis formāts, kā eksponēt fotogrāfijas?

Ik gadu ir jāmeklē jauni risinājumi. Šogad varu izcelt izraēliešu fotogrāfa un režisora Amos Gitai ekspozīciju. Mēs piedāvājām viņam izstādīties kādā ļoti skaistā un lielā 15. gadsimta baznīcā. Ideja par formātu viņam radās, ienākot šajā baznīca un izjūtot tās auru. Nolēmām pirmo reizi festivāla vēsturē izstādi atvērt tieši dienas tumšajā laikā, vakarā, nevis pa dienu. Izstāde ir atvērta no pulksten astoņiem vakarā līdz pusnaktij. Protams, neņemos apgalvot, ka tas ir kāds unikāli jauns paņēmiens, kā demonstrēt mākslas darbus, taču mums tas ir kaut kas nebijis, jo neesam raduši atvērt izstādes tad, kad saule noriet.

Rutīna un klasika festivālā nav cieņā?

Tas atkarīgs no katra fotogrāfa, jo daži tieši izvēlas daudz klasiskāku formātu, un mēs to labprāt īstenojam. Inovācijas netiek meklētas pašmērķīgi, tās drīzāk ir kā problēmu risinājumi.

Tadashi Ono - Embankment, Soma, Fukushima prefecture, from the series From the 247th to the 341st day, in Tohoku, 2011-12.

Ko jūs izceltu kā šīgada festivāla centrālās izstādes, ar kurām apmeklētājam būtu noteikti jāsāk?

Ārkārtīgi skaista izstāde ir slavenajam čehu fotogrāfam Jozefam Kudelkam (Josef Koudelka, 1938). Arī tā notiek baznīcā, kurā eksponētas 80 fotogrāfijas no viņa “Čigānu” sērijas, kas uzņemta 60. un 70. gados. Šī ir pirmā reize, kad visas 80 fotogrāfijas izstādītas vienkopus. Tās ir emocionāli ļoti spēcīgas fotogrāfijas, jo uzbur sajūtu, ka pats tajās atrodies.

Pilsētas centrā notiek jaunā franču fotogrāfa Greguārs Aleksandra (Grégoire Alexandre, 1972) izstāde. Viņš ir viens no Arlas skolas absolventiem. Savulaik strādājis ar modes žurnāliem un Arlas festivālā ir piedalījies jau 2008. gadā, kad viņu izstādei izraudzījās Kristians Lakruā (Christian Lacroix), ievērojamais Francijas modes dizainers, kurš cita starpā ir dzimis Arlā. Šīgada izstādes scenogrāfija ir īpaša, jo fotogrāfijas ir ierāmētas, bet nav kārtas pie sienas. Pie sienām ir tādi kā plaukti, uz kuriem darbi ir salikti un atstutēti. Netiek sacīts, vai apskatāmās fotogrāfijas ir no modes pasaules vai no mākslinieka privātās dzīves. Visas ir prezentētas līdzvērtīgi. Aleksandrs akcentē, ka arī modes pasaulei viņš pieiet ar savu personīgo skatījumu.

Un izceļama ir arī izstāžu gūzma, kas iemājo 19. gadsimta noliktavas telpās. Ekspozīciju daudzveidība ir patiesi rosinoša. Vienā telpā vari aplūkot dokumentālo fotogrāfiju, jau nākamajā tās ir video projekcijas, bet vēl citā – fotogrāfijas pielādētas ar mākslinieku iztēles lidojumu. Tieši šī daudzveidība spēj sniegt pamatīgu radošo dopingu.

www.rencontres-arles.com

Alexandre Maubert - 42_ 4_0.38_N _ 9_ 29_42.95_E, from the series Casabianda, 2009.