• Kontaktinformācija
• FDO 2017
• Konkurss FDO 2017
• Seminārs 2016 bildēs
• Seminārs 2016
• FDO 2015 Bildēs
• FDO 2015 Programma
• FDO 2014
• FDO 2013 Bildēs
• FDO 2013 Programma
• Photo Days. Ogre 2013
• FDO 2013 atbalstītāji
• Foto dienas 2012.
• Photo Days. Ogre 2012.
• Seminārs 2011
  • Par semināru
  • Atsauksmes 2011
  • Fotogalerija
  • Programma 2011
• Seminārs 2010
  • Viedoklis
  • Galerija 2010
• FDO vēsture
• Par Egonu Spuri
  • Irēna Bužinska
  • Pamela Browne

Seminārs EGONA SPURA CEĻŠ pārtop par FOTO DIENAS. OGRE 2012.

---

Igors Pličs, Latgales Fotogrāfu Biedrība

“Sveiks Vitaut! Sirds pilna ar emocijām, tādēļ rīta agrumā vēlos Tev rakstīt par „Egona Spura ceļu 2011”. Mēs no Latgales bijām nedaudzi. Kā biedru kopa, vēl esam jauni un maz pieredzējuši.”. Bet Dieviņš dos izturību un apņēmību tad, arī mēs kādreiz izaugsim un kļūsim par lielu un pieredzes bagātu kolektīvu. Iespēja ir ,tādēļ nepieciešama pieredze. Pasākums bija brīnišķīgs. Daudzi nosodīja „veču” ambīcijas. Neko nepadarīsi. Ieradumam ir liels spēks. Paldies viņiem par Latvijas fotogrāfijas, godā celšanu, savulaik. Vienīgi žēl, ka tās ambīcijas tik publiski tika piedāvātas jaunā laika paaudzei. Cerēsim, ka jaunie no tā nemācīsies, bet tikai ņems vērā un izdarīs savus secinājumus. Jāsaprot, ka tituli nevar būt par strīdus tēmu publikai. Svarīgāk, manuprāt, būt sabiedriski noderīgiem un kalpot saviem ļaudīm. Gatavu veiksmes recepti neviens neiedos, katram ejams savs, paša izvēlēts ceļš. Galvenās tomēr paliek trīs lietas. Pirmā – darbs, otrā – liels darbs , trešā- milzīgs darbs.:) Protams, tam visam klāt liels laiks, liela mīlestība un ticība nosprausto mērķu sasniegšanai. Tāda pašlaik ir mana pārliecība.

Dažam gribējās dzirdēt un redzēt vairāk par dokumentālo fotogrāfiju. Kas tad tur bija? Visam cauri par to vien bija. Katra prezentācija tam bija apliecinājums. Nu izpalika kāda lekcija, – nu un? Cilvēcīgi. Ar to dokumentālā fotogrāfija nepalika mazāk nozīmīga. Analīzei un diskusijai būs vēl arī cits laiks. Brīnišķīgs un vajadzīgs bija arī ārzemju kolēģu sniegums. Bija ko salīdzināt. Vai mums vajag , viņiem līdzināties -  tas ir cits vaicājums. Gan jau mums ir sava mentalitāte. Nebija uzvarētāju, nebija arī zaudētāju. Visas prezentācijas bija vajadzīgas. No dažām gribējās mācīties, bet no citām atkal ne. Tā bija skola. Paldies par to. Lielu un svētīgu darbu esat veikuši. Redzu arī lielu pašvaldības atbalstu. Tas labi. Lai arī turpmāk viss notiek kā iecerēts.

Uldim Briedim, Gvido Kajonam un Aivaram Liepiņam vispār cepuri nost. Tās tik bija emocijas. (varbūt , tomēr atmiņas).Vispār esmu pagodināts par iespēju piedalīties pasākumā. Tā gribas dzīvot, tā gribas strādāt. Lūk, iedvesma pēc pasākuma. Tā ir bijis vienmēr pēc katras izstādes apmeklējuma un kāda laba pasākuma. Bez tā nevar.   …

Dziļā cieņā un LFB vārdā Igors Pličs

Preiļos, 2011. gada 1. novembra rīta agrumā"

---

Andrejs Strokins

“Semināra pirmā daļa tiešām atgādināja cirku. Toties otrā likās izstiepta un neviendabīga prezentēto fotogrāfu kompetences līmenī. Ja Latvijā tiešām nav tik daudz spēcīgu autoru, prātīgāk būtu īsināt fotogrāfu maratona sadaļu, atlikušo daļu piepildot ar “portfolio review” , kas būtu mērķēts uz jaunajiem censoņiem.

Lūdzu, aiciniet vairāk tādu fotogrāfu kā Alexander Gronsky, Gvido Kajons, Uldis Briedis un Rūta Kalmuka.”

---

Arnis Balčus. Redaktora sleja “Foto Kvartāls”.

“Desmit stundas Ogrē.

(…) Lai saprastu pasākuma būtību, Ogres mūzikas skolā notiekošo gribētos salīdzināt ar mūzikas koncertu, kura programmā iekļauti gan šlāgeri, gan simfonijas. Reizēm šlāgeru autoriem pašiem šķiet, ka radījuši simfonijas. Reizēm notikušo varētu dēvēt arī par “dziesmu kariem”, vai taisnošanos par neizpildītu mājas darbu. Šāda žanru, kvalitātes un personību dažādība Ogrē sniedza priekšstatu par Latvijas fotovidi, kā arī prasīja lielu psiholoģisku un fizisku izturību no skatītāju puses. Semināra ievadā bija paredzēta Ievas Lejasmeijeres prezentācija par šā brīža situāciju Latvijas dokumentālajā fotogrāfijā, taču lektore uz pasākumu nebija ieradusies. Pēc tam vajadzēja sekot diskusijai, taču arī to bija ignorējuši puse no pieteiktajiem dalībniekiem. Prezentācijai un diskusijai vajadzēja ievirzīt galveno dienas jautājumu – kas šobrīd notiek Latvijas dokumentālajā fotogrāfijā?

Diemžēl, pietuvošanās tēmai tā arī nenotika. Šādas negaidītas izmaiņas programmā bija paredzējis Vilhelms Mihailovskis, kurš bija sagatavojis prezentāciju “Mans Egons”. Tās mērķis – apliecināt Mihailovska daiļrades līdzību ar kultūras kanonā ierakstīto Spuri. Ja Mihailovskis slavēja Spuri, it kā starp citu nemitīgi iestarpinot paša panākumus, tad viņam oponēja Leonīds Tugaļevs, sakot, ka Spuris ir slavens tikai ar vienu bildi un ka viņam bija problēmas noturēt kvalitāti. Abu veterānu “diskusija” par Spuri ātri vien pārauga pašu fotogrāfu veco rēķinu kārtošanā, mēģinot noskaidrot, kurš kuram nozadzis kopēšanas tehniku, kuram no abiem vairāk FIAP medaļu u.tml. No šova viedokļa šī noteikti bija semināra interesantākā daļa. Dueli pārtrauca žūrijas locekle Irēna Bužinska, kura irononiski aicināja fotogrāfus savus mazvērtības kompleksus kompensēt citā veidā – antikvariātā iegādāties pie uzvalka uzšujamas ordeņu plāksnītes un gozēties ar tām, līdzīgi kā to darīja padomju vadonis Leonīds Brežņevs.

Kādi ir galvenie secinājumi pēc semināra apmeklējuma?

Pirmkārt, ne pirmo reizi var novērot, ka fotogrāfi nav spējigi veidot kvalitatīvu diskursu par tēmu, jo vairumā gadījumu starp oponentiem nav teorētisku domstarpību, vien personiskas antipātijas un skaudība par citu panākumiem.

Otrkārt, Ogres fotoklubā, tāpat kā vairumā citu Latvijas fotoklubu, tiek atdarināti padomju laiku “salonisti”. Šo virzienu pašā semināra sākumā raksturoja Ogres fotokluba mākslinieciskais vadītājs Vitauts Mihalovskis. Viņš, atsaucoties uz krievu fotoideologu Vladimiru Ņikitu, deklarēja, ka laba fotogrāfija ir tā, kura nodarbojas ar “neparastiem formas, rakursa, līniju meklējumiem”, lai paustu “autora specifisku klātbūtni darbā”, jo tikai tādā veidā iespējams realizēt “fotogrāfijas dabīgo noslieci” – “paust nenoteiktu saturu”. Šo ideoloģiju apliecināja Ogres fotokluba biedru darbi, kuros var saskatīt dabā uzmeklētas abstraktas faktūras un līnijas, taču tie tikpat kā neko nevēsta par sabiedrību, cilvēkiem un to dzīvesstāstiem. Jājautā – kur pazudusi dokumentālā fotogrāfija?

Treškārt, ir apsveicama organizatoru vēlme tuvināt veco un jauno paaudzi, amatniekus un atzītus māksliniekus, “salonistus” un “konceptuālistus”, taču šajās desmit stundās nevis veidojās dialogs, bet drīzāk tika izceltas atšķirības starp šlāgeriem un simfonijām. “

Vairāk: http://fotokvartals.lv/2011/10/31/desmit-stundas-ogre/

---

Rolands Kozulis, (komentārs pie redaktora slejas FK)

“Diemžēl neizdevās tikt uz uz pasākumu, kaut gan esmu Ogres fotokluba biedrs. Biju pagājušgad, un runāju ar šī gada dalībniekiem. Daļai A. Balčus raksta “FK” varētu piekrist, tomēr akcentus šķiet liktu savādāk. Pirmkārt seminārs jau tikai daļēji un nereti nedaudz greizi atspoguļo kluba aktivitātes aiz tā iemesla, ka seminārā piedalās tie, kuri atbrauc un rāda. Tā, ka liela daļa no foto kluba biedru veikuma paliek neredzama.Kā reiz tā varētu būt tā daļa, ko Arnis minēja kā vāji pārstāvētu - t.i. cilvēks šodien, dokumentalitāte u.c.

Ir arī citas lietas, kur darba vēl būtu daudz, bet jāatceras, ka tie kas šodien klubu velk, strādā ar iespējām un cilvēkiem kas viņiem tur ir. Ja viss notiek, ļauži strādā, domā, pilnveidojas, tad - rezultāti ir un būs vēl labāki. Tas man šķiet svarīgākais šodien.”

---

Vilnis Auziņš

"Ogres foto kluba centiens uzturēt fotogrāfijā Egona Spura izpratnes meklējumu garu un intensitāti ir neapšaubāmi  augsts atbildības uzstādījums. Tas pēc būtības ir Latvijas fotogrāfijas nozarei nepieciešamākā  identifikācijas procesa pieteikums . Līdz šim neviens kultūras procesu un mākslas tai skaitā pētnieks Latvijā nav  uzņēmies veikt fotogrāfijas pastāvēšanas pamata vai ģenētiskās izcelsmes – dokumenta komplicēto esības strukturētu izpēti. E.Spura vārda pievienošana šādai pārskata norisei  būtu  atbilstošākā, jo tieši viņa  ētiskā attieksme pret savu atbildību aizskart sabiedrību vai tikai dažus draugus ar savas izvēles ietekmētajiem realitātes fragmentiem uzdod nepieciešamo godprātības un iecietības toni.

Diemžēl joprojām jārunā par nepiepildītu vēlmju formātu.

Iemesli, kas neļauj labo nodomu kuģītim iziet no Latvijas visai rāmās ostas atklātā jūra un uzsākt  ceļojumu nopietnu vētru plosītajā intelektuālo agresiju pasaules okeānā , ir zināmi vismaz ceturtdaļgadsimtu. E.Spura domu pienesums to noteikšanā ir būtisks. To apliecina  diezgan daudzu ar fotogrāfiju saistītu personu emocionālāki vai racionālāki publiski izteiktie vērtējumi. Tomēr  viņa vārda nosauktā karoga pacelšana uz pieminētā kuģīša tam nepalīdz uzsākt mērķtiecīgu peldējumu.  Kaut arī rāmajā ostā eksistē tai piedienošas nekompetentas  tenkošanas aļģes un egoisma bezatbildības salauzti priekšmeti, kā arī dažāda vēsturiskā mantojuma draza, tie nav izšķirošie komponenti.

Kuģa vadībai vienkārši ir jānovērtē Latvijas fotogrāfijas akvatorija piesārņojuma patiesā kvalitāte un jāizvēlas  rīcības taktika, kura nerespektē drazu peldēšanu, neskatoties ka dažām no tām piemīt kāda antikvāra vai sociāla nozīmība šīs ostas teritorijā. Tā ir standarta procedūra, kas, protams, prasa dažus ķirurģiskās iejaukšanās elementus. Tomēr kā liecina prakse – pilienu laicīga aizstāšana ar ātru un efektīvu skalpeļa griezienu ir kopējai veselībai tikai nākusi par labu.

Bīstamība slēpjas tikai vienā vietā. Ja saglabājam kuģošanas tēla valodu, tad tas ir zemūdens rifs, kurš šo ostu uztur tieši tādu, kāda tā ir pašlaik. Tie, protams, ir vietas pārvaldības nosacījumi, kurus sargā kopienas iedzīvotāju vienošanās tieši par tādu un ne citādu lietu kārtošanas praksi. Tieši šajā arī slēpjas pārmaiņu iespējas. Mēs paši esam savas ostas redzamo un neredzamo ietekmju radītāji.

Kaut arī pēc tikšanās Ogrē biju pierakstījis dažas lappuses ar vērtējumiem, secinājumiem un priekšlikumiem atstāju šo, manuprāt, sekundāro rīcību  uzskaitījumu  kādai konkrētai sarunai, ja gadījumā labo nodomu kuģītis izvēlēsies citu peldējuma stratēģiju un būs gatavs strukturēt iemeslus, kādēļ tas vispār būtu jādara. To arī novēlu paveikt  - savu nodomu mērķu un to iespējami izraisīto seku inventarizāciju.

Ar cieņu , Vilnis Auziņš"

---

Harijs Zemītis, Fotomobilizācija

Labdien! Saņēmos mazliet uzrakstīt, jo rīkotāji lūdza izteikt domas par šogad redzēto E. Spura seminārā Ogrē, pieminot arī novēlējumus nākošajam gadam.

Lielā mērā patika tur REDZĒTAIS, un tā bija vienreizēja iespēja satikt cilvēkus, kurus dažkārt satieku tikai reizi gadā – šādos Latvijas mēroga pasākumos. Proporcionāli ieguldītajam darbam biju cerējis zālē ieraudzīt vairāk fotogrāfijā ieinteresēto. Man un, šķiet, arī daudziem pasākuma apmeklētājiem neomulīgas sajūtas radīja pasākumā DZIRDĒTAIS, jeb precīzāk – nedzirdētais. Žēl, ka bija izveidojusies situācija, kuras rezultātā neieradās vairāki teorētiskajās sarunās ieplānotie cilvēki. Bija labi, ka V. Mihalovskis iesākumā referēja par dokumentālo foto, bet izpaliekot turpinājumam par iesākto tēmu, sajūtas palika pustukšas. Varbūt šajā gadījumā Ogres kluba biedri varēja palīdzēt risināt kopējo diskusiju? Tāpat grūti izprotama bija A. Balčus ieņemtā klusēšanas pozīcija šajā pasākumā, jo kopumā man likās, ka viņš ieinteresēts Latvijas fotoprocesu veicināšanā. Arī klātesošā I. Bužinska, kura lieliski rakstījusi fk”Ogre” mājas lapas slejās par E. Spuri, šoreiz tikai kādam personāžam – “fotogrāfam” veltīja kritiskas replikas. Kāpēc šajā pasākumā tā nepaveicās ar mākslas zinātnieku un teorētiķu atbalstu! Šogad, esot Neringas seminārā Lietuvā, uzzināju par leģendāro Skirmantas Valiulis. Jutu turienes fotogrāfu lepnumu par tādu mākslas zinātnieku un sasapņojos, ka arī Latvijā tādi varētu būt.

Domājot par pasākumā redzētajām fotogrāfijām gribas atzīmēt gandarījumu par dažādajiem darbiem. Tomēr daži darbi man šķita tādā kvalitātē, ka tos ārpus Klubu pasākumiem iespējams nevajadzētu rādīt. Varbūt pirms E. Spura semināra jebkurš autors varētu darbus iesūtīt konkursam, nevis aprobežoties vienīgi ar organizatoru atlasītiem darbiem. Varbūt striktāk vajadzētu ievērot rādīšanas laikus, jo A. Gronska prezentācijas laiks bija neadekvāti garāks kā citiem fotogrāfiem. Tāda pat neveiksme jau bija 2010. gadā, kad pēdējais fotogrāfs ļoti ilgi rādīja savas fotogrāfijas. Varbūt individuālo fotogrāfiju rādīšanas laikos nevajadzēja jaukt iekšā I. Baturo un M. Kavaljauskas uzstāšanās, kuras pašas par sevi bija noderīgas. Paturpinot vēl mazliet par laikiem – starpbrīži bija kā armijā – īsi! Pat paēst bija grūti.

Īpaši gribas novēlēt nākošajā gadā atrisināt situāciju ar tulkošanu. Tulkojums vēlams sinhrons, lai pasākums neievilktos. Un, cik no malas sapratu, šogad nebija ar tulkojumu nodrošināti pat tie dalībnieki, kuri ieplānoti – man bija žēl organizatoru un ciemiņu šajā situācijā... Ja mēs Latvijā šādu pasākumu vēlamies organizēt plašākā mērogā, tam jābūt viesiem saprotamā valodā (vismaz tiem viesiem, kuri pieteikušies)!

Veiksmīgi, ka vienlaicīgi semināra telpās tika rādīta Ogres foto kluba izstāde – bet varbūt tā varēja būt tādā pat tēmā kā viss seminārs.

Šogad bija labs pasākuma vadītājs - A. Slišāns! Nokļūstot izpaliekošo lektoru tukšuma sajūtā, viņam nācās balansēt saspīlētā situācijā, un viņš pasākumu veiksmīgi aizveda līdz galam!

Mājup devos gandarīts par Ogres klubā dzirdēto un redzēto. Lai nākošgad izdodas pasākums!

Harijs. 12. novembrī 2011. gadā"

---

  

 

Sākums

Darba plāns

Vēsture

Kas mēs esam

Foto dienas 2017

Fotogalerija

Kontaktinformācija




Informācija atbalstītajiem

Klubu atbalsta