2009. gada pavasarī noslēdzās trīs gadu garumā īstenotais darbs pie Latvijas kultūras kanona (1) izveidošanas. Kanonā iekļautas 99 nominācijas, un vizuālās mākslas komisija - Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, Rundāles pils direktors mākslinieks Imants Lancmanis, mākslas zinātnieces Laima Slava un Kristiāna Ābele un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Eduards Kļaviņš - par vienīgo kanonā iekļaujamo Latvijas fotomākslas sasniegumu atzina mākslinieka Egona Spura (1931-1990) melnbalto fotogrāfiju sēriju "Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos" (2), kuru autors veidoja turpat divus gadus desmitus - 1970. un 1980. gados.

Egona Spura daiļrades attīstība bija ļoti līdzīga citu viņa paaudzes fotogrāfu dzīves un radošajam gājumam. Mākslinieks dzimis Rīgā 1931. gada 5. oktobrī. Fotomākslai pievērsies 1950. gadu beigās, 1959. gadā kādā Suvorova (tagad Marijas) ielas fotopiederumu veikalā tika sarīkota pirmā viņa darbu skate. Egons Spuris 1962. gadā beidzis Rīgas Politehnisko institūtu, iegūstot radio inženiera diplomu - ar šo faktu arī nereti tiek pamatota maksimāla precizitāte, metodiskums, racionālisms, kas piemīt viņa fotogrāfijām. Likumsakarīgi, ka līdzdalība fotoklubā "Rīga"(3), kura biedrs viņš bija no pašiem fotokluba pirmsākumiem 1962. gadā, veicināja autora profesionālo un radošo izaugsmi. Egons Spuris bija pirmaais mākslinieks PSRS, kas 1971. gadā ieguva Starptautiskās Fotomākslas federācijas FIAP (Fédération Internationale de l'Art Photographique) zelta medaļu.

1960. gadi un 1970. gadu pirmā puse māksliniekam ir ļoti intensīvs darba posms, kad netiek palaista garām neviena iespēja izstādīt savus darbus kā Latvijā, tā ārzemēs. Mākslinieka dzīves laikā viņa darbi tika eksponēti vairāk nekā 350 izstādēs 48 valstīs, 1975. gadā viņam tika piešķirts FIAP Mākslas fotogrāfa goda nosaukums AFIAP. Šis gads ir zīmīgs ar vēl vienu notikumu - Egons Spuris uzņemas Ogres fotokluba māksliniecisko vadību. Tad sākas mākslinieka daiļrades otrais posms, kad divas reizes nedēļā viņš vada nodarbības fotoklubā, papildus pelnot iztikas līdzekļus ar mākslas darbu fotografēšanu mākslas albumiem un citiem izdevumiem, bet citādi viss brīvais laiks tiek ziedots fotografēšanai. Tieši tad autors mērķtiecīgi sāk veidot fotogrāfiju kolekciju par Rīgas rajoniem, atbrīvojoties no ietekmēm, modes un konjunktūras, uzskatot, ka "īsta vērtība ir profesionāli neangažētai fotogrāfijai", kad tiek īstenota stingra attieksme pret sevi radošo kritēriju izvēlē.

No mūsdienu viedokļa ir saistoši aplūkot mākslinieka darbību plašākā perspektīvā, skatot viņa darbību kopumā un izvērtējot katrā daiļrades periodā padarīto. Agrīnās, par Latvijas fotomākslas klasiku kļuvušās Egona Spura fotogrāfijas - "Inerce" (1968), cikls "Vibrācijas" (1967-1972), "Jūrmalciema zēni" (1968), "Līgava" (1970) - raksturo viņa metodes specifiku. Lai arī te tiek izmantoti spēcīgi gaismēnu kontrasti un melni balto laukumu attiecības, autoru tomēr vispirms interesē klasiski līdzsvarota, harmoniska kompozīcija. Šajā laikā mākslinieks plaši pielieto īpaši kontrastainu papīru un apstrādi attīstīšanas procesā, lai panāktu izsmalcinātu, vizuāli ļoti izteiksmīgu un efektīgu grafiskumu. Tikpat iemīļots ir pretējais paņēmiens - ar speciāli fotografēšanas laikā izkustinātu kameru tiek panākts gleznieciska, it kā "pludināta" attēla iespaids, kas īpaši raksturīgs viņa "Vibrācijām". Lielā mērā Egonu Spuri var saukt par formālistu, kas gan pilnīgi noteikti nav pašmērķīgi - visi tehniskie paņēmieni tiek lietoti, lai panāktu lielāku satura vai motīva vispārinājumu, sākot no liriski poētiskas noskaņas līdz dramatiskam kāpinājumam. Katrā darbā - lietojot paša mākslinieka vārdus - viņam ir svarīgi parādīt "nevis raksturīgo, bet gan raksturu", kas vispārliecinošāk atklājas viņa fotogrāfiju sērijā par Rīgas proletāriešu rajoniem.

"Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos" ir Egona Spura pēdējā lielākā kolekcija, kurā fiksēts mākslinieka dzīvesvietas rajons - Avotu, Matīsa, Krāsotāju ielas. Kolekcijā ir neskaitāmi negatīvi, no kuriem autors pats dzīves laikā uzskatīja par iespējamu nokopēt tikai ap simts fotogrāfiju. Lai radītu vienotas kolekcijas iespaidu, darbus no šis sērijas apvieno arī noformējums: Egons Spuris izmantoja trafaretu, tādējādi apkārt attēliem ir balts vai melns ierāmējums, kas panākts, kopējot fotoattēlu caur speciāli iepriekš izgatavotu šablonu.

Lai gan Egons Spuris fotografēja Rīgas centru, tas fiksēts kā nomale ar klusiem māju iekšpagalmiem, vientuļiem ugunsmūriem un bērnu rotaļlaukumiem. Fotogrāfiju kompozīcijas ir askētiskas un, cik vien iespējams, dabiski vienkāršas. Tajās redzama neizskaistināta īstenība - ikdienas dzīve tāda, kāda tā ir -, jo viss iemūžinātais noticis bez autora sevišķiem pūliņiem un iejaukšanās. Cilvēka figūras fotogrāfijās tiek iekļautas vairāk kā vides raksturotājas, nevis kā patstāvīga vērtība. Liekas, ka Egona Spura skatījumam piemīt arī nostalģiska pieskaņa. Katra norise tiek fiksēta bez steigas, fokusējot uzmanību uz niansētu gaismēnu un melni balto toņu gradācijām, apjomu ritmiku, laukumu pretstatiem.

Zināmā mērā pievēršanās šiem vienkāršajiem, stipri pieticīgajiem - sākumā liekas, pat neatraktīvajiem - motīviem mākslinieka daiļradē ir likumsakarīga. Tieši šajā sērijā autors panāk vēl lielāku precizitāti, būvējot emocionāli neuzbāzīgu, taču izjūtām un noskaņām maksimāli piepildītu kadru, apliecinot "tieksmi uz skaudru, poētisku tēlainību, izvairīšanos no tiešās literārās komponentes". Lai gan ar šiem vārdiem Egons Spuris raksturo sev tuva drauga un kolēģa - Maskavas fotogrāfa Aleksandra Sļusareva - darbus, tikpat lieliski šis raksturojums attiecināms arī uz viņa paša darba metodi 1970. gadu otrajā pusē un 1980. gados līdz pat viņa pāragrajai nāvei 1990. gada 20. maijā.

Egons Spuris mēģināja arī vārdiski formulēt savas darba metodes būtību. 1970. gadu beigās viņš rakstīja: "Šā gadsimta (19. - 20. gs. - I.B.) mijā, strauji veidojoties un uzplaukstot rūpniecībai, no laukiem ieplūda darbaspēks. Pilsētas nomalēs būvēja strādnieku rajonus, kurus Vilis Lācis romānā "Piecstāvu pilsēta" nodēvēja par "proletariāta kazarmām". Nekā skaista, iemīlama jau šeit nava. Var aprast, saprast un varbūt pieņemt šo vidi kā savu. Skarba vide veido stiprus cilvēkus, šeit izaugusi liela tā mūsu tautas daļa, kuru mēs šodien godbijīgi pieminam. Daudzi, kā nu kurais mācēdams, stāda ziedus un kokus akmens spraugās, sargādami tos vairāk nekā Botāniskajā dārzā svešzemju retumus. Cilvēks spēj apgarot vidi, arī šos akmens mūrus. Diemžēl mēdz būt arī otrādi. Vēl varētu rakstīt bez gala. Arī mans vectēvs, iebraucis no Mežotnes pagasta, iedibināja manu piedzimšanu un palikšanu šajās "kazarmās" līdz šai baltai dienai. Tā nu es jau 25 gadus paretam fotografēju un apmēram 10 gadus paretam kopēju fotogrāfijas par šo tēmu. Manās fotogrāfijās nav ne vēsturiskās, ne pilsētbūvnieciskās, ne sociālās, arī ne cilvēciskās izpētes konsekvences. Vienam autoram nav viņa spēkos aptvert šo tēmu pilnā mērā un visos aspektos. Šīs fotogrāfijas ir manu izjūtu, noskaņu un atmiņu fragmenti. Jā, tā varētu būt mana parāda daļa. Krāju sava rajona noskaņas, fragmentu raksturus, mazas dvēselītes."

Egons Spuris nodrošināja savu jūtu pārtapšanu pārliecinošā vizuālā tēlā, balstoties uz sev pieejamā, reālā - uz estētiski "tukšā" pilsētvidē sastopamās, praktiski neizsmeļamās sižetu, motīvu, detaļu piedāvājuma daudzveidības. Viņš agrāk par citiem fotogrāfiem atklāja šāda redzējuma vērtību. Varbūt tāpēc tagad ir notikusi tāda kā parāda atdošana māksliniekam un viņa iemūžinātā "proletāriskā Rīga" iecelta Latvijas kultūras kanona statusā.

1 Vairāk informācijas par Latvijas kultūras kanonu - mājaslapā internetā www.kulturaskanons.lv.
2 Šis ir oriģinālais cikla nosaukums, kādu tam devis autors Egons Spuris. Vēlāk dažādās publikācijās parādījušās atšķirīgas nosaukuma modifikācijas.
3 Fotoklubs "Rīga" nodibināts 1962. gadā kā Rīgas Fotoamatieru klubs, Poligrāfiķu centrālā kluba Tautas universitātes Žurnālistikas fakultātes apakšstruktūra.

Pateicos Egona Spura dzīvesbiedrei fotogrāfei Intai Rukai un dēlam Kristapam Spurim par atbalstu šī raksta sagatavošanā.